Siļķīte dziedāja
Dziļā jūrā,
Zvejnieka dēliņa
Gaidīdama.
Reņģīte pati
Tiklā nāca,
Lasis, gudrinieks,
Aizmukāja.

Ķīsīts brauca pār Daugavu
Rakstītās kamanās;
Asarītis zirgu dzina,
Rauda tur kamaniņas

Līdaciņa velējās
Zaļas niedras galiņā:
Zīda kreklis, zelta vāle,
Sidrabiņa velētava.

Es šķitos gudris būt,
Līdakām jumtu jūmu;
Saskrien vārnas, žagatiņas,
Noēd manu nama jumtu.

Diža, diža tā niedrīte,
Aug ezera maliņā;
Diža, diža tā zivtiņa,
Kura auga jūriņā.

Ķīsīts brauca pa ezeru
Rakstītām kamanām;
Asarim, kučurim,
Vara pīcka rociņā.

Ķīsis brauca pa Daugavu
Rakstītām kamanām.
Kas to ķīsi nepazina,
Cerēj' kādu muižnieciņu

Tu, siļķīt, sīkzivtiņ,
Tu man maizes arājiņa;
Tu, plekstīt, platspārniņ,
Tu man naudas kalējiņa.

Lasis meta maigu mirgu,
Kad es dzēru Vastlāvos;
Nemet, lasi, maigu mirgu,
Rīt tu būsi iedzirknī.

Siļķītei div' meitiņas,
Staigā, gurnus grozīdamas,
Pretī nāca menču dēli,
Cepurītes cilādami.

Ai, menciņa, zeltspārnīte,
Nāc ar mani spēlēties;
Es tev došu kumosiņu
Zīda šņores galiņā.